Darba laiks: 8.30 - 19.00 +371 67 098 260 | Katrīnas dambis 16, Rīga, Latvija

Nemanot un klusām zobārsti kļuvuši par vieniem no pelnošākajiem un cienījamākajiem ārstiem. Un Armands Ozoliņš atrodas Latvijas zobārstniecības jaunā viļņa avangardā.

«Mans vecaistēvs bija ārsts, mana mamma ir ārste — abi viņi ir ķirurgi, un es pa slimnīcām dzīvojos jau kopš agras bērnības. Jau tolaik zināju, ka vēlos būt ārsts. Tikai nezināju, kāds tieši. Un tad dažas dienas pirms dokumentu iesniegšanas mācībām Medicīnas akadēmijā sapratu, ka stomatoloģija ir domāta man,» Playboy saka Armands Ozoliņš, zobārstniecības klīnikas SIROWA zobārsts un vadītājs, pašpārliecināts un ar sevi apmierināts vīrs ap četrdesmit.
Estētiskās zobārstniecības speciālists
Specializējies estētiskajā zobārstniecībā, un viņa ikdiena ir plāksnītes, kronīši un implanti. Tas gan nenozīmē, ka ārsts nevar salabot arī sāpošu zobu, taču katram speciālistam tomēr ir sava joma, kas padodas vislabāk. Ozoliņš ir vīrs, kurš ieliks izdauzītos zobus amatieru līgas hokejistam, kurš nez kāpēc izlēmis spēlēt bez zobu kapas (un šādi pacienti gadoties apbrīnojami regulāri), un iepriecinās pacientu ar perlamutra baltiem zobiem, lai gan pats sev tādus nekad nav vēlējies. «Mēs šādus zobus saucam par American toilet white. Es cilvēkiem, kas tādus vēlas, vienmēr pasaku, ka tie neizskatīsies dabiski, taču jau sen vairs nemēģinu nevienu atrunāt. Jo, ja uztaisām tā, kā ir dabīgāk un, manā skatījumā, skaistāk, cilvēkam parasti nepatīk un ir jāpārtaisa. Un procenti 40 no tiem, kas grib baltus zobus, vēlas pilnīgi baltos,» akcentē Ozoliņš, kurš profesijā izgājis visus karjeras posmus, sākot savu ceļu no pašas apakšas un kļūstot par vienu no vadošajiem Latvijas zobārstiem. Tiesa, toreiz, kad gados jaunais puisis stājās augstskolā, viņš par to nedomāja — gribējās tikai izmācīties par ārstu un sākt pelnīt.
Turklāt tā varētu būt laba anestēzijas metode — gadās, ka simpātiska zob ārste zoba labobošanas laikā apsprpriež ar asistenti mīlas lietas, un pacients savā galvā var uzburt visdažādākās ainiņas un domāt par pavisam kaut ko citu.
Zobārsta profesija  – iespēja pilnveidot sevi
Stomatologiem bija jāmācās tikai pieci gadi, kamēr pārējiem ārstiem — seši. Un strādāt varēja sākt jau uzreiz pēc mācību pabeigšanas, vispirms gan divus gadus darbojoties sertificēta zobārsta vadībā. Taču pēc tam visi ceļi vaļā, un jauns cilvēks var kaut vai savu privātpraksi atvērt, kamēr citu jomu mediķiem līdz tam vēl visai tāls ceļš ejams. Visticamāk, tieši šā iemesla dēļ stomatoloģijas specialitātēs pērn bija lielākais konkurss no visām medicīnas studiju programmām. Turklāt zobārstniecībā nav to problēmu, kādas ir pārējā medicīnā, jo tā gluži vienkārši jau kopš 1991. gada padarīta par biznesu, un neviens neiedomājas prasīt, lai zobu labošanu apmaksātu valsts. Izņēmums ir vien bērni līdz 18 gadu vecumam, kā arī maznodrošinātie. Ļoti iespējams, līdzīgs modelis būtu pārnesams uz vēl vairākām medicīnas nozarēm. «Es visiem ieteiktu iet mācīties par zobārstiem. Tā ir laba profesija, uzreiz pēc studiju beigšanas var sākt strādāt, attīstīties un pelnīt. Turklāt darbs dod brīvības sajūtu. Taču vislielāko gandarījumu sagādā smaidošie un apmierinātie cilvēki, kad ir kādas lielas zobu atjaunošanas, kad faktiski no jauna uztaisu visu muti… Tas gandarījums ir vārdos neaprakstāms,» stāsta dakteris.
Tāpat viņš uzsver, ka zobārstam visu laiku ir jāmācās, lai uzturētu sevi formā — jāapmeklē semināri, jāskatās, kas notiek citur, jālasa jaunākā literatūra. Jo novitātes un jaunumi nozarē ienāk nepārtraukti, un, ja tiem neseko, attīstība nav iespējama. «Diemžēl liela daļa kolēģu, kas izmācījās padomju laikos, joprojām strādā pēc tās pašas shēmas, ar tām pašām metodēm. Manuprāt, tas nav normāli, jo daudz kas ir mainījies! Kaut vai zobu kronīši — ir klīnikas, kurās kronīti var uzlikt, par to samaksājot 15 latus… Taču Eiropā šādus kronīšus neliek jau gadus 30, tas materiāls vienkārši nav izmantojams,» skaidro Ozoliņš.
Cik maksā labs zobārsts?
Vienlaikus viņš uzsver, ka zobārstniecības kopējais līmenis Latvijā nav slikts — Eiropas mērogā skatoties, esam kaut kur pa vidu. Ja, piemēram, salīdzina ar Lielbritāniju, kur nozare ir briesmīgā līmenī, šķiet, ka esam ļoti augstu, savukārt, ja paskatās uz Vāciju, Šveici vai Zviedriju, tad redzams, ka vēl ir kur augt. Par mūsu labo kvalifikāciju liecina arī lielais viespacientu skaits, piemēram, Ozoliņam ir vairāki klienti no Norvēģijas, kuri ierodas regulāri un atzīst, ka atlidot uz Rīgu viņiem ir lētāk nekā iet pie zobārsta savā dzimtenē. Savukārt, runājot par to, kādā stāvoklī ir vidējā latvieša zobi, ārsts ir skarbs — tā esot vienkārši katastrofa. Situācija gan pamazām uzlabojoties, tomēr ļoti, ļoti lēnām. «Problēma jau ir vecā — sākumā vecāki īpaši neseko, kā viņu bērni tīra zobus, neved viņus pie zobārsta, neradina pie regulārām vizītēm un meklē palīdzību tikai tad, kad bērnam astoņu gadu vecumā ir pilna mute ar cauriem zobiem. Tajā brīdī viņam tas zobs jau sāp, ir bailes, un tā tas veidojos. Turklāt Latvijā cilvēks labāk nopirks Armani džinsus, nevis ies salabot zobus. Vācijā, piemēram, ir pilnīgi otrādi — viņi labāk staigās lētākos džinsos, bet ar veseliem zobiem,» skaidro speciālists. Tiesa, par skopiem saukt savus klientus viņš nevar, tikai uzsver, ka jautājums vienkārši ir par cilvēku prioritātēm. Tāpat pieredze iemācījusi, ka katram uzreiz jāizstāsta visas iespējamās opcijas un pieejamās cenu grupas, turklāt nekad nedrīkst teikt, ka kaut kas ir dārgi, jo — kas vienam ir dārgi, otram lēti. Kāds klients savulaik tā arī pateicis: dakter, es neskatos jūsu makā, jūs neskatieties manējā; es pats izlemšu, kas ir un kas nav dārgi.
 
Vīrieši no zobobārsta baidās daudz vairāk nekā sievietes. Tas nepavisam nav mīts, bet realitāte.
Savā darbā ārsts novērojis, ka vīrieši no zobārsta baidās daudz vairāk nekā sievietes. Tā tiešām ir realitāte. Bieži vien pietiek tikai uzmest skatienu kādam atnākušam džentlmenim, lai kļūstu skaidrs, ka viņš ir nobijies kā diegs, daudzi svīst un lauza rokas, vēl citi nevar nosēdēt un visu laiku trinas apkārt. «Mierināt viņus var dažādi — visbiežāk jau palīdz vienkārši mierīgas pārrunas, ja tas nelīdz, var iedot kādus nomierinošus līdzekļus, bet trakākajos gadījumos labojam zobus narkozē,» skaidro Ozoliņš. Tomēr bailes vairāk raksturīgas padomju laikus piedzīvojušajiem pacientiem — viņu bērnībā zobārsts bieži vien bija gandrīz vai dēmons, kamēr jaunajai paaudzei tas ir viens no ārstiem. Šīs pārmaiņas viņš skaidro ar to, ka ir mainījusies dzīve un arī pati zobārstniecība. Okupācijas gados ārsts katram pacientam veltīja 15 minūtes un par kaut kādu anestēziju varēja runāt tikai īpaši smagos gadījumos. Savukārt komentējot pa pasauli klīstošās leģendas par zobārstiem, kuri izurbj vai pat izrauj veselu zobu, viņš pavīpsnā. Var jau būt, ka kaut kur kādu reizi tā ir gadījies, bet principā tā nemēdz būt. «Tas nav reāli. Ķirurgi taču arī pirms amputācijas vienmēr uz kājas, kura jāamputē, uzvelk krustiņu vai kādu citu atzīmi,» teic Ozoliņš. Viņš arī atklāj, ka ar labāk pazīstamajiem atļaujas pat pajokot. «Starp citu, tā varētu būt laba anestēzijas metode — gadās, ka simpātiska zobārste zoba labošanas laikā apspriež ar asistenti mīlas lietas, un pacients savā galvā var uzburt visdažādākās ainiņas un domāt par pavisam kaut ko citu,» smejas zobārsts.
Skatīt oriģinālpublikāciju žurnālā šeit (.pdf)
 
Avots: Žurnāls Playboy, novembris 2012, foto: Matīss Markovskis